— Nē, nē, atbilde nav vajadzīga, — iepīkstējās Gnobs, kamēr Kišs savā prātā centās atrisināt šo pretrunu. — Tas taču ir ļoti vienkārši. Šis labais cilvēks Brauns grib cieši saturēt Kraukli, kamēr viņa brāļi izplūc tam spalvas. — Gnoba balss kļuva spalgāka. — Bet tik ilgi, kamēr vēl ir kaut viens tananas cilts vīrs, kas spēj dot sitienu, vai kaut viena meitene, kas spēj dzemdēt zēnu, Kraukļa spalvas netiks izplūktas.
Gnobs uzrunāja muskuļotu jaunekli viņpus ugunskura:
— Un ko teiksi tu, Makamuk, kas esi Susu brālis?
Makamuks piecēlās. Gara rēta pār visu seju bija sarāvusi viņa augšlūpu it kā nemitīgā smīnā, kas nepavisam neatbilda acu cietsirdīgajai kvēlei.
— Šodien, — viņš ierunājās ar viltīgiem aplinkiem, — es nācu garām tirgotāja Meklrota būdai. Durvīs es redzēju bērnu, kas uzsmaidīja saulei. Bērns paraudzījās manī ar tirgotāja Meklrota acīm un sabijās. No būdas izskrēja māte, lai viņu nomierinātu. Māte bija Ziska no tlungetu cilts.
Niknuma rēcieni uzbangoja visapkārt, pārskanēdami Makamuka balsi, ko viņš tīšuprāt vēl noklusināja, patētiski uzrunādams Kišu, pacēlis roku ar apsūdzot pastieptu pirkstu.
— Vai tā? Savas sievietes jūs, tlungeti, dodat projām un nākat pie tananas cilts meklēt citas? Bet mūsu sievietes, Kiš, ir vajadzīgas mums pašiem, jo mums jāaudzina vīri — daudz vīru, gatavojoties tai dienai, kad Krauklis saķersies ar Vilku krūti pret krūti.