Cauri piekrišanas saucienu brāzmai spalgi izlauzās Gnoba balss:
— Un tu, Nosabok, kas esi Susu vismīļākais brālis?
Tas bija slaids un lokans jaunietis ar indiāņiem tipisko
ērgļa degunu un augsto pieri, bet kādas nervu kaites deļ vienas acs plakstiņš ik pa brīdim samiedzās, it kā viņš zīmīgi pamirkšķinātu. Kad Nosaboks piecēlās, plakstiņš pievērās un uz mirkli aizsedza aci. Tomēr šoreiz to neap- sveica ar parasto smieklu šalti. Visas sejas palika nopietnas.
— Es arī gāju garām tirgotāja Meklrota būdai, — Nosaboks runāja maigi guldzošā, meitenīgā balsī, kas skanēja ļoti jauneklīgi un atgādināja viņa māsas balsi. — Un es redzēju indiāņus, kuriem sviedri plūda pār acīm un kuru kājas pārpūlē grīļojās, — es saku, es redzēju indiāņus, kuri stenēja, stiepdami baļķus tirgotāja Meklrota jaunceļamajam veikalam. Un pats savām acīm es redzēju viņus skaldām malku, ar ko šamaņa Brauna Lielo Māju uzturēt siltu garo nakšu salā. Tas taču ir sieviešu darbs. Tananas cilts vīri nekad to nedarītu. Mūsu asinsbrāļi var būt tikai vīri, nevis sievietes, bet tlungeti ir sievas.
Iestājās dziļš klusums, un acis no visām pusēm vērās Kišā. Viņš uzmanīgi un vērīgi paraudzījās visapkārt, tieši ieskatīdamies katra pieauguša vīra sejā.