— Tā, — viņš neizteiksmīgi noteica. Un vēlreiz atkārtoja: — Tā. — Tad, vairāk nebildis ne vārda, apcirtās un aizgāja tumsā.
Spraukdamies starp ķepurīgiem bērneļiem un vilku suņiem ar saboztu spalvu, viņš izgāja cauri lielajai apmetnei un pašā viņā malā piegāja pie sievietes, kas strādāja ugunskura gaismā. No vīteņaugu sakņu lūku šķiedrām viņa pina auklu Lielajai Zvejai. Labu brīdi Kišs nerunādams vēroja, kā viņas veiklās rokas ievieš kārtību un vienveidību samudžināto šķiedru murskulī. Patīkami bija noskatīties pār darbu nolīkušajā meičā ar spēcīgām rokām, augstām krūtīm un gurniem, kas šķita kā radīti mātes pienākumu pildīšanai. Viņas bronzas krāsas seja ņirbošo liesmu atspulgos laistījās zeltaina, mati bija zilgani melni un acis kā spoži ahāti.
— Ak, Susu, — Kišs pēdīgi ierunājās, — pagājušajās dienās tu mani uzlūkoji laipni un arī vēl nesen …
— Es tevi uzlūkoju laipni tāpēc, ka tu biji tlungetu cilts virsaitis, — viņa aši attrauca, — un tālab, ka tu biji stalts un spēcīgs.
— Ja tā …
— Bet tas bija senajās dienās Lielās Zvejas laikā, — viņa steigšus piebilda, — pirms vēl bija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev aplamības, un novirzījis tavas kājas uz svešām takām.
— Bet es taču tev stāstīju, ka …