Viņus vienmēr varēja sa­stapt pusturciskajās Besarābijas kafejnīcās ar garam pīpēm zobos, sūcot no mazām krūzītēm kafi jas biezu­mus. Viņu izrakstītie svārki un sarkanās kurpes ar smailajiem purniem sāka jau dilt, bet pakausi vēl arvien bija uzmauktas cekulainās skufijas un aiz pla­tajam jostām vēl arvien aizsprausti jatagani un pisto­les. Neviens par viņiem nesūdzējās. Ne prātā neva- reja ienākt, ka šie miermīlīgie nabagi bijuši slavenie Moldavijas klefti, briesmīgā Kirdžali biedri, un ka viņš pats atrodas starp tiem.

Pašā, kas valdīja Jasos, uzzināja par to un, pama­tojoties uz miera līgumiem, prasīja, lai krievu priekš­niecība laupītāju izdod.

Policija saka viņu meklēt. Uzzināja, ka Kirdžali patiesi atrodas Kišiņevā. Viņu notvēra izbēguša muka maja kadā vakarā, kad viņš vakariņoja, sēdēdams tumsā starp saviem biedriem.

Kirdžali apcietinaja. Viņš neslēpa patiesību un atziņas, ka esot Kird/ali. — Bet, — viņš piebilda, — kopš tā brīža, kad es pārcēlos pāri Prutai, neesmu svešai mantai ne pirksta piedūris, neesmu darījis pāri pat pēdējam čigānam. Turkiem, moldāviem, valahiem es, protams, esmu laupītājs, bet krieviem — viesis. Kad Safjanoss, izšāvis tukšu savu karteču, atnāca pie mums uz karantēnu un atņēma ievainotajiem pogas, naglas, ķēdītēs un jataganu makstis, lai pēdējo reizi pielādētu lielgabalus, es atdevu viņam divdesmit beš- likus un paliku bez naudas. Dievs mans liecinieks, ka es, Kirdžali, pārtiku no žēlastības dāvanām! Kāpēc krievi tagad izdod mani maniem ienaidniekiem? — Pēc tam Kirdžali apklusa un mierīgi saka gaidīt, kā izšķirsies viņa liktenis.