Gaidīt viņam nenācās ilgi. Priekšniecībai nav jāskatās uz laupītāju no romantiskā viedokļa, un, pārliecinātā par prasības taisnīgumu, tā nosūtīja Kirdžali uz Jasiem.
Kads sirds un prata cilvēks, kurš tajos laikos bija neievērojams jauns ierēdnis, bet tagad ieņem lielu vietu, man spilgti attēloja viņa aizvešanu.
Pie cietuma vārtiem stāvēja pasta karuca … (Varbūt jūs nezināt, kas ir karuca. Tie ir zemi, pīti rati, kuros vēl nesen jūdza sešus vai astoņus kleperus. Ūsains moldavietis ar aitadas cepuri galva, sēdēdams jāšus uz viena no tiem, ik brīdi kliedza un sita ar patagu, viņa zirģeļi rikšoja diezgan naski. Ja kads no tiem sāka pagurt, tad viņš, briesmīgi lādēdamies, to izjūdza un pameta uz ceļa, nelikdamies zinis par tā likteni. Viņš bija pārliecināts, ka atpakaļceļa atradīs to tieši taja pašā vietā mierīgi ganāmies zaļajā stepe. Bieži vien gadījās, ka ceļotājs, izbraucis no vienas stacijas ar astoņiem zirgiem, ieradas otrā stacijā ar diviem. Ta bija pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Pārkrievotājā Besarābijā tagad brauc ar krievu iejūgu un krievu ratiem.)
Tada karuca stāvēja pie cietuma vārtiem 1821. gada, viena no pēdējām septembra dienam. Ap ka- rucu drūzmējās žīdietes, piedurknes lejup rotīdamas un kājas pa zemi vilkdamas, arnauti savā nodriskātajā un gleznainajā apģērba un šmaugas moldāvietes ar melnacainiem bērniem uz rokām. Vīrieši izturējās klusi, sievietes satraukti kaut ko gaidīja.