Vārti atvērās, un daži policijas virsnieki iznāca uz ielas; aiz viņiem divi zaldāti izveda važās iekalto Kirdžali.
Viņam varēja but ap gadu trīsdesmit. Viņa melnīgsnējā seja bija pareizi veidota un barga. Viņš bija liela auguma, platiem pleciem un vispār apveltīts ar neparastu fizisku speķu. Viņa galvu sedza raiba čalma, tievo vidukli apņēma plata josta; biezi, zili, ar adu apšūti vadmalas svārki, krekls, kura platas krokas sniedzās līdz ceļiem, un skaistas kurpes bija viņa parejais apģērbs. Viņš izskatījās lepns un mierīgs.
Viens no ieredņiem, večuks ar sarkanu ģīmi, tērpies izbalojušā mundierī, pie kura karajās trīs pogas, uzsprauda uz tumšsarkana puna, kas viņam aizvietoja degunu, alvas acenes, atlocīja papīru un caur nāsīm sāka lasīt kaut ko moldāvu valoda. Laiku pa laikam viņš uzputīgi pašķielēja uz važās iekalto Kirdžali, uz kuru, acīm redzot, zīmējās šis papīrs. Kirdžali klausījās viņā uzmanīgi. Ierēdnis pabeidza lasīt, salocīja papīru, dusmīgi uzbļava ļaudīm, pavēlēdams tiem izklīst, un lika piebraukt karucu. Tad Kirdžali griezās pie viņa un teica viņam dažus vārdus moldāvu valoda; viņa balss drebēja, seja pārvērtās, viņš sāka raudāt un, savas važas šķindinādams, nokrita pie policijas ierēdņa kājām.