Policijas ierēdnis izbijās un at­lēca nost; zaldati grasījās piecelt Kirdžali, bet viņš piecēlās pats, pieturēja ar roku savas važas, iekāpa karucā un iesaucas: — Haidā! — Žandarms atsēdās viņam blakus, moldavietis noplīkšķināja pātagu, un karuca aizripoja.

—       Ko jums sacīja Kirdžali? — jaunais ierēdnis pajautājis policistam.

—       Viņš, redziet, lūdza man, — policists smieda­mies atbildējis, — lai es parūpējoties par viņa sievu un bērnu, kuri dzīvojot kada bulgāru sādžā netālu no Kilijas, viņš baidās, ka piederīgie dabūs ciest viņa deļ. Muļķa ļautiņi.

Jaunā ieredņa stāsts mani stipri saviļņoja. Man bija žēl nabaga Kirdžali. Es ilgi par viņa likteni neko nezināju. Pēc dažiem gadiem satiku jauno ierēdni. Mēs tērzējām par pagātni.

—       Ka klājas jūsu paziņam Kirdžali? — es jau- taju. — Vai jus nezināt, kas ar viņu noticis?

—       Kā nu ne, — viņš atbildēja un pastāstīja man, lūk, ko:

Jasos Kirdžali stādījuši priekšā pašā, kurš pavēlējis viņu uzdurt uz mieta. Sods atlikts līdz kaut kādiem svētkiem. Pagaidam viņu ieslodzījuši cietumā.

Gūstekni apsargājuši septiņi turki (vienkārši ļau­dis, savā būtībā tadi paši laupītāji kā Kirdžali); viņi to cienījuši un, ka visi austrumnieki, aizrautīgi klau­sījušies viņa brīnišķīgos stāstus.