Viņš maksāja piecdesmit dolāru un vēl vairāk par centneru lopbarības. Kad zirgiem bija noberztas muguras, viņš tos apsedza ar segām no savas guļvietas. Dažu ceļotāju zirgiem segli izberza brūces un caurumus laba spaiņa lieluma. Kad nodila pakavi, dažs ļāva zirgiem nomīt nagus līdz asinīm. Bet viņš atdeva pēdējo dolāru par pakavu naglām. Es to zinu gaužām labi, jo mēs gulējām vienā guļvieta un ēdām no vienas bļodas, mēs kļuvām par asinsbrāļiem apstākļos, kur cilvēki zaudēja sajēgu un mira, dievu nolādēdami. Lai cik nogurušam, viņam tomēr nekad nebija par grūtu atlaist vaļīgāk kādu siksnu vai pievilkt seglu jostu, un bieži vien viņam acīs sariesās asaras, redzot bezgalīgo postu. Kādā kalnu pārejā, kur dzīvniekiem vajadzēja saslieties pakaļkājās un ieķerties ar priekškājām stavaja klintī gluži kā kaķiem, kas rāpjas augšup gar sienu, viss ceļš, kur zirgi bija krituši atmuguriski no klints, bija kā nosēts ar ģilteņiern. Tur, elles smirdoņā, viņš stāvēja un uzmundrināja dzīvniekus ar labu vārdu vai īstajā brīdī pielika roku, līdz visa karavāna laimīgi tika garam. Ja kāds zirgs paklupa, viņš nelaida uz priekšu tos, kas nāca aiz muguras, kamēr pakritušo piecēla, un nebija neviena, kas būtu iedrošinājies viņu šai brīdī aizkavēt.

Kad nonācām galā, kāds nešķīstenis, kas jau bija no- galējis piecdesmit zirgu, gribēja atpirkt mūsējos, bet mēs palūkojāmies vispirms uz viņu, tad uz saviem zirgiem — kalnu ponijiem no Austrumoregonas. Viņš sasolīja mums piecus tūkstošus, un mēs bijām pavisam tukšā, taču atcerējāmies indīgo zaļi Virsotnēs un Klinšu kalnus, un mans brālis nebilda ne vārda, bet sadalīja zirgus divās partijās — savējos vienā, manējos otra —, uzmeta man skatienu, un mēs sapratain viens otru bez vārdiem. Viņš padzina sānis mānus zirgus, es viņējos, un mēs nošāvām tos līdz pēdējam, bet nelietis, kas bija nomaitājis piecdesmit zirgu, lādēja mūs, līdz aizsmaka. Tas cilvēks, ar kuru es noslēdzu asinsbrālību ceļojumā pa Beigto Zirgu Taku…