— Es esmu Erijs Brems, — svešais vienkārši atbildēja, — un mana būda atrodas pašā nometnes malā.

Nezinu, kas jūs esat, bet jūs esat aizraidījis cilvēku uz viņpasauli — jums vēl tagad piedurkne asiņaina, — jums, gluži tāpat kā Kainam, dzenas pakaļ visa cilvēku cilts, un jums nav savu galvu kur nolikt. Tātad — man ir būda …

— Ja jums dzīvība darga, cilvēk, valdiet muti, — La Perls Laimīgais viņu partrauca, — citādi tīrā prieka pēc iztaisīšu jūs par otru Ābelu. Dieva vārds, es to izdarīšu! Vai mani var glābt jūsu būda, ja man pakaļ dzenas tūkstotis, kas neatstās nepārmeklētu ne peles alu? Man jātiek laukā no šejienes — jātiek projām! Projām! Projām! Nolādētie cūkas! Man drīzāk gribētos atgriezties atpakaļ un nožmiegt kādus divus trīs no tiem cūkām! Vienu varenu, karstu cīņu — un balle beigta! Dzīve nav nekas cits kā netīra spēle, un man tā jau līdz kaklam!

Viņš apklusa, savas briesmīgās atšķirtības pārbiedēts un satriekts, un Erijs Brems izmantoja šo mirkli. Viņš nebija no runīgajiem, un runa, ko viņš tagad teica, bija garāka viņa mūžā, tikai vienu vienīgu reizi, daudz vēlāk, viņš teica otru, vēl garāku.

— Tāpēc jau es jūs aicinu uz savu būdu. Tur es jūs varu noslēpt tā, ka neviens jūs neatradīs, un ēdamā man ir papilnam. Citādi jūs projām tikt nevarat. Suņu jums nav, nekā nav, jūra aizsalusi, tuvākā pasta stacija ir Sentmaiklā, skrējēji aiznesīs vēstis par jums daudz ātrāk, nekā pats pagūsiet tur nokļūt, ar Anvikas pasta staciju tas pats, jums nav ne mazākās iespējas! Palieciet pie manis, kamēr vētra aprimst. Nebūs pagājis ne mēnesis, kad būsiet aizmirsts, viņiem būs prātā atgriešanās uz Jorku un daudz kas cits, jūs varēsiet aizbraukt viņiem gar pašu degungalu, un neviens neliksies ne zinis. Man par tiesu un taisnību ir pašam savi uzskati. Kad es sāku dzīties jums pakaļ — vispirms no «Eldorado», tad tālāk gar piekrasti, nedarīju to tādēļ, lai jūs noķertu vai izdotu viņiem. Man ir pašam savi uzskati, un tiem nav nekā kopīga ar viņu nolūkiem.