Viņš apklusa, redzēdams, ka slepkava izvelk no kabatas lūgsnu grāmatu. Ziemeļblāzmās dzeltenīgajā mirgojumā, kas plūda no ziemeļaustrumiem, La Perls Laimīgais lika viņam ar salā atsegtu galvu un roku uz svētās grāmatas apzvērēt savu vārdu patiesīgumu — nodot zvērestu, kuru Erijs Brems nedomāja lauzt un arī nelauza.

Pie būdas durvīm kāršu spēlmanis mirkli saminstinā- jās, brīnīdamies par šo dīvaino cilvēku, kas gribēja viņu glābt, un vēl joprojām šaubīdamies.

Taču sveces gaismā viņš redzēja, ka būda ir visai mājīga un ka neviena cita tajā nav, un jau pēc īsa brīža' viņš tina smēķi, kamēr saimnieks vārīja kafiju. Siltuma viņa muskuļi atslāba, un viņš, laiski atzvēlies krēslā, caur kruzuļainajām dūmu vērpetem vērīgi pētīja Erija seju. Tā bija spēkpilna seja, taču tās spēks izpaudās savaldībā. Grumbas bija tik dziļas, ka šķita drīzāk līdzīgas rētām, turklāt vaibstu bargumu neatmaidzināja ne mazākā līdzjūtības vai labsirdības atēna. No biezo, kuplo uzacu apakšas raudzījās pelēkas, saltas acis. Zem izcilajiem, augstajiem vaigu kauliem rēgojās tumši, iekrituši dobumi. Zods un apakšžoklis liecināja par lielu stūrgalvību un nepiekāpību, bet šaurā piere — par to, ka šis cilvēks vajadzības gadījumā žēlastības nepazīst. Viss viņā bija skarbs — deguns, lūpas, balss, grumbas ap muti. Tā bija tada cilvēka seja, kas paradis dzīvot viens un neprasa citiem padomu; tāda seja varēja būt cilvēkam, kas naktīs nokaujas ar dažādām domām, bet no rīta piecēlies nebilst nevienam par tām ne vārda. Cilvēkam, kura redzesloks nav visai plašs, taču doma dziļa. Laimīgais, pats būdams vērienīgs un pasekls, netika par šo vīru gudrs. Ja Erijs dziedātu, kad viņam priecīgs prāts, un nepūstos, kad māc skumjas, — tas Laimīgajam būtu viegli saprotams; bet šādos noslēgtos vaibstos viņš lasīt neprata un tādēļ arī nespēja novērtēt, ko slēpj šā cilvēka dvēsele.