— Dzīve ir netīra spēle, — viņam allaž patika atkārtot, un šis teikums kalpoja par pamatu visām žēlabām. — Nekad man nav dota pat niecīgākā izdevība, — viņš gaudās. — Esmu piekrāpts jau piedzimstot un pievilts pat ar mātes pienu. Viņu piešmauca spēlē ar iezīmētām kārtīm, un es piedzimu par apliecinājumu viņas zaudējumam.

Taču viņa nedrīkstēja mani par to vainot un uzlūkot kā pārkautu kārti; un tomēr viņa to darīja, ak, tikai to vien darīja. Kādēļ viņa man nepašķīra ceļu dzīvē? Kādēļ to nedarīja pati dzīve? Kādēļ es cietu neveiksmi Sietlā? Ko es meklēju kuģa starpklājā un kādēļ dzīvoju Nomā kā pēdīgais cūka? Kālab gāju uz «Eldorado»? Gribēju taču aiziet pie Lielā Pīta, man tikai bija ievajadzējies sērkociņu. Kāpēc man mājās nebija sērkociņu? Kādēļ iegribējās uzsmēķēt? Jūs redzat? Viss izgudrots un iz

strādāts līdz pēdējam sīkumam, kārtis saderīgi gulst cita pie citas. Skaidrs, ka viss bija izdomāts jau pirms manas piedzimšanas. Esmu ar mieru saderēt uz zelta maišeli, kuru droši vien nekad neiegūšu, ka viss bija skaidrs jau pirms manas piedzimšanas. Lūk, kāpēc! Lūk, kāpēc Džons Rendolfs vienā laikā noteica likmi un pārbīdīja žetonus. Lai viņš nolādēts! Dabūja, ko bija pelnījis! Kāpēc neturēja mēli aiz zobiem un nedeva iespēju man? Viņš zināja, ka arī es varēju paņemt banku. Bet kāpēc es nenovaldiju roku? Kāpēc? Kāpēc? Ak kāpēc?

Un La Perls Laimīgais vārtījās pa klonu, veltīgi apsūdzēdams likteni.

Šādu lēkmju laikā Erijs nebilda ne pušplēsta vārda, nelikās tās ne redzam, ne dzirdam, tikai viņa pelēkajās acīs iegula trula, vienaldzīga izteiksme, it kā notiekošais viņu nepavisam neinteresētu.