Abiem šiem cilvēkiem nebija nekā kopīga, un tieši tādēļ Laimīgais brīžiem nevarēja vien nobrīnīties, kādēļ Erijs viņu izglābis.

Taču reiz arī bezgalīgajai gaidīšanai pienāca beigas. Cilvēku kāre pēc zelta ir pat spēcīgāka par asinskāri. Džona Rendolfa noslepkavošana jau bija kļuvusi par lappusi nometnes hronikā un tur arī palika uz visiem laikiem. Ja slepkava būtu atrasts, tad Nomas iedzīvotāji droši vien būtu savās gaitās aizkavējušies, lai redzētu, kā tiek nospriesta taisna tiesa, bet La Perla Laimīgā meklēšana viņiem vairs nešķita diezin cik svarīga problēma. Strautu gultnēs un rūsganajās piekrastes smiltīs slēpās zelts, un, tiklīdz jūra būs vaļā, vīri piebāzīs pamatīgus maisus un dosies projām uz turieni, kur visi pasaules jaukumi dabūjami tikpat kā par velti.

Kādu vakaru Laimīgais palīdzēja Erijam Bremam iejūgt suņus un sasiet kamanas kopā, un viņi pa ledus ceļu devās uz dienvidiem. īstenībā ne tieši uz dienvidiem, jo aiz Sentmaiklas viņi no piekrastes pagriezās uz rītiem, šķērsoja ūdensšķirtni un pie Anvikas sasniedza Jukonu simtiem jūdžu no grīvas. Tālāk viņi devās uz ziemeļrītiem garām Kojukukai, Tananai un Minukai, līdz apbrauca apkārt Lielajam Pagriezienam pie Jukonas forta, divreiz šķērsoja Polāro loku un tikai tad pa līdzenumiem devās uz dienvidiem. Ceļojums bija grūts un nogurdinošs, un Laimīgais nebūtu sapratis, kādēļ Erijs ņēmis viņu līdzi, ja tas nebūtu paskaidrojis, ka īglā tam piederot zemes gabali un tur strādājot ļaudis. īgla atradās pašā pierobežā; tikai dažas jūdzes tālāk virs Kjudalhi forta bara- kam plīvoja Britānijas karogs. Tālāk uz priekšu atradās Dausona, Pellija, Vindiarma, Karibu krustceles, Lindcr- mana, Cilkuta un Daija.

Tikuši garām īglai, viņi nākamajā rītā pieceļas agri. Šī bija viņu pēdējā kopīgā nometne, drīz viņi šķirsies. Laimīgajam kļuva viegli ap sirdi. Visapkārt juta pavasara tuvošanos, dienas stiepās aizvien garākas. Turpmāk ceļš vedīs pa Kanādas teritoriju. Brīvība tikpat kā ar roku aizsniedzama, saule atgriezās, ik diena veda viņu tuvāk Lielajai Dzīvei. Pasaule bija liela, un nākotne atkal atmirdzēja jo krāšņa. Brokastu laika viņš jautri svilpoja un, kamēr Erijs sajūdza suņus un savāca mantas, dungoja vieglu dziesmiņu fragmentus. Taču, kad viss bija sagatavots un Laimīgajam kājas niezēt niezeja doties ceļā, Erijs pievilka pie ugunskura pārpalikušu baļķēnu un apsēdās.