— Vai esat kādreiz dzirdējis kaut ko par Beigto Zirgu Taku?

Viņš domīgi paskatījās uz Laimīgo, kas papurināja galvu, klusībā skaizdamies par nevajadzīgo kavēšanos.

— Reizēm gadās sastapšanās tādos apstākļos, ko nav iespējams aizmirst, — Erijs turpināja klusā balsī, ļoti lēni izrunādams vārdus, — un tādos apstākļos es sastapu kādu cilvēku Beigto Zirgu Takā. Daža laba vīra sirds neizturēja kravas nogādāšanu pār Sniega Pāreju deviņdesmit septītajā gadā, jo takai nosaukums nepavisam nebija dots velti. Jau pirmajā salā zirgi krita kā mušas, un no Skagvejas līdz Beneta ezeram tie trūdēja veselām grēdām. Zirgi gāja bojā Klinšu kalnos, tika saindēti Virsotnēs, nobeidzās aiz bada pie Ezeriem; tie nomaldījās no takas, kas gandrīz nebija saredzama, vai arī iestiga; noslīka upē ar visu kravu vai tika satriekti pret lielajiem akmeņiem straumē; tie sakropļoja kājas pret klinšu radzēm un salauza mugurkaulu, krītot atmuguriski ar smagajām nastām; dumbrājos tie nogrima turpat cilvēku acu priekša vai aizrijās dūņās; dūksnājā iestigušie koku stumbeņi pāršķēla tiem vēderus; īpašnieki zirgus sita un nodzina līdz pēdīgajam un, kad tie bija pagalam, atgriezās piekrastē un pirka citus. Dažs pat neuzskatīja par vajadzīgu zirgu nošaut — noraisīja tikai seglus, norāva pakavus un pameta dzīvnieku, kur tas bija nokritis. Viņu

sirdis — kam tās nesalūza — kļuva par akmeni, un šie vīri, kas gāja pa Beigto Zirgu Taku, pārvērtās par zvēriem.

Tieši tur es sastapu cilvēku ar Kristus sirdi un pacie- tibu. Viņš bija īsts goda vīrs. Pusdienas atpūtas laikā viņš nocēla nastas zirgiem no muguras, lai arī tie varētu atpūsties.