— Vētra, — viņš sacīja, pakārdams klausuli un pagriezdamies pret mani. — Es vienmēr izjokoju Eibu par viņa kafiju. Viņa plantācijas aizņem piecsimt akru, un viņš taisa brīnumus ar saviem vējžogiem, bet, kā saknes noturas zemē, — tas ir pāri manai saprašanai. Vai pūš? No Hamakuas puses pastāvīgi pūš. Kohala ziņo, ka šoneris ar dubultrifiem kuļas pa kanālu starp Havaju salām un Maui un ka tam iet smagi.
— Grūti iedomāties, — es nedroši teicu. — Vai tiešām kaut vēsmiņa nevar pa kādu apkārtceļu atkļūt līdz šejienei?
— Ne mazākā vēsmiņa. Mūsu zemes vējam ar to nav nekāda sakara, jo tas sākas šaipus Mauna-Kea un Mauna- Loa. Redzat, zeme izstaro siltumu ātrāk nekā jūra, un tādējādi naktī zeme apdveš jūru ar savu elpu. Dienā zeme sasilst vairāk nekā jūra, un tad jūra apdveš zemi… Klausieties! Ceļas zemes elpa, kalnu vējš.
Es dzirdēju, kā tas tuvodamies liegi šalc kafijas kokos, sakustina palmas un nopūšas cukurniedrēs. Uz terases vēl klusums. Un tad bija klāt pirmā kalnu vēja pūsma, vāji aromātiska, pikanta un tīkami vēsa, vēsa kā zīds, kā vīns — tik vēsa, cik vēss var būt vienīgi Konas kalnu vējš.
— Jūs brīnāties, ka pirms astoņpadsmit gadiem es iemīlējos Konā? — jautāja Kadverts.