— Tagad es vairs nespētu aizbraukt no šejienes. Es laikam nomirtu. Tas būtu briesmīgi. Bija vēl viens cilvēks, kas mīlēja Konu tāpat kā es. Manuprāt, viņš mīlēja to vēl vairāk, tāpēc ka bija dzimis Konas piekrastē. Viņš bija dižs cilvēks, mans labākais draugs, vairāk nekā brālis man. Bet viņš aizbrauca un nav miris.

—   Mīlestība? — es apvaicājos. — Sieviete?

Kadverts papurināja galvu.

—   Viņš arī neatgriezīsies, lai gan viņa sirds paliks te līdz pašai nāvei.

Kadverts apklusa un paskatījās lejup uz piekrastes ugunīm. Es klusēdams smēķēju un gaidīju.

—   Viņš jau bija iemīlējies … savā sievā. Bez tam vi­ņam bija trīs bērni — un viņš tos mīlēja. Tagad viņi dzīvo Honolulu. Zēns stājas iekšā koledžā.

—   Kāda pārsteidzīga rīcība? — es pēc brīža nepacie­tīgi jautāju.

Viņš atkal papurināja galvu.

—   Viņš neko noziedzīgu nebija izdarījis, un viņu ne­kādās noziedzībās neapsūdzēja. Viņš bija Konas šerifs.

—   Jūs gribat būt paradoksāls, — es teicu.

—   Tā laikam gan izklausās, — viņš piekrita. — Tā ir īsta sodība.

Kadverts brīdi pētīgi skatījās uz mani, tad pēkšņi sāka stāstīt:

—   Viņš bija spitālīgais. Nē, tā viņam nebija iedzimta, nevienam tā nav iedzimta.