—   Ko jūs man piesienaties? — es atcirtu. — Lasieties atpakaļ uz savu cirku, vai arī es uzdošu jūs policijai!

Ko nu darīja šis vīrs, ja neatkāpās kādus divsimt jardus un nedrāzās man virsū pilnos aulekšos, noliecis savu bleķa spaini gandrīz pie zirga kakla un izslējis uz priekšu garo pīķi? Es redzēju, ka viņš to lietu ņem nopietni, un uzspēros kokā, pirms viņš bija klāt.

Viņš pasludināja, ka tagad es esot viņa īpašums, viņa ieroču gūsteknis. Pīķis bija spēcīgs arguments un visas stāvokļa priekšrocības arī viņa pusē — tāpēc es nospriedu, ka labāk rīkoties pa viņa prātam. Mēs vienojāmies, ka es iešu viņam līdzi un viņš mani neaiztiks. Nokāpu no koka, un mēs devāmies ceļā, es turējos blakus zirgam. Mēs gā­jām it omulīgi pa klajumiem un pāri strautiņiem, kādus es neatcerējos jebkad redzējis — kas mani ne mazums mulsi­nāja un pārsteidza —, bet vēl arvien nebija ne zīmes no cirka. Tad es atmetu cirka ideju un nospriedu, ka viņš ir no trakonama. Bet nekur nemanīja arī trakonamu — tā ka es, var sacīt, vairs nezināju, ko domāt. Es pavaicāju viņam, cik tālu mēs vēl esam no Hartfordas. Viņš atbil­dēja, ka tādu vietu neesot dzirdējis, ko es noturēju par > meliem, bet nolēmu neiebilst. Pēc kādas stundas mēs ierau­dzījām tālu ielejā pie līkumotas upes snaužam pilsētu un pāri tai kalnā milzīgu, pelēku cietoksni ar torņiem un zo­bainām sienām — arī kaut ko tādu līdz šim biju redzējis vienīgi bilžu grāmatās.