— Bridžporta? — es jautāju, rādīdams ar roku.
— Kamelota, — atteica viņš.
Mans svešinieks maz pamazām samiegojās. Pieķēris sevi i1 snaudienā un pasmaidījis savu aizkustinošo, senatnīgo smaidu, viņš sacīja!
— Jūtu, ka nespēšu vairs stāstīt tālāk, bet man viss ir pierakstīts, ja gribat, nāciet, es jums iedošu, varēsiet palasīt.
Sava istabā viņš teica: — No sākuma es rakstīju dienasgrāmatu, vēlāk, pēc ilgiem gadiem, pārstrādāju savu dienasgrāmatu stāstā. Cik bezgala sen tas bija!
Viņš pasniedza man rokrakstu un parādīja vietu, no kuras jāsāk.
— No šejienes … to iepriekšējo es jums jau izstāstīju .. * Nu viņš jau bija pa pusei aizmidzis. Pa durvīm izejot,
es vēl dzirdēju viņu miegaini nomurminām:
— Miers jūsu atdusai, gaišo ser!
Es nosēdos pie kamīna un aplūkoju dārgo ieguvumu. Pirmā daja — biezākais žūksnis — bija no vecuma sadzeltējis pergaments. Apskatījis loksni ciešāk, es atklāju, ka tas ir palimpsests. Zem jeņķa stāsta vecajām, padzisuša- jām rindām varēja samanīt vēl vecāku un miglaināku rakstījumu — latīņu vārdus un teikumus, acīmredzot kādās senas klostera'leģendas fragmentus. Es pāršķīru svešinieka norādīto lappusi un sāku lasīt.