Ka tāds vīrs kā es vienmēr bijis cīņas gara . pilns — skaidrs bez liekiem vārdiem. Un ar diviem tūkstošiem i rupju tēvaiņu tādam vīram, protams, bija kur izvērsties. Man jau nu noteikti. Beidzot es uzrāvos īstajam un dabūju, kas man pienācās. Noskaidrodami kādu nesapraša- nos ar vīru, ko dēvēja par Herkulesu, mēs argumentējām ar laužņiem. Viņš izsita mani no strīpas ar tādu bliezienu pa pauri, ka visi mana galvaskausa kauliņi šķita izlecam no eņģēm un ar varenu brīkšķi samaināmies vietām. Tad pasaule nobruka tumsā, neko es vairs nejutu un neko vairs neapzinājos — vismaz uz laiku.
Atjēdzies redzēju, ka sēžu zem ozola zaļā zālē un apkārt plešas skaista lauku ainava, kas pieder gandrīz vai man ļ vienam pašam. Es saku, gandrīz, jo tepat uz zirga sēdēja kāds zellis un skatījās lejā uz mani — un šis zellis šķitās nupat izkāpis no bilžu grāmatas. No galvas līdz kājām viņš bija iekalts senlaicīgās bruņās, galvā viņam bija bleķa spainis ar divām iegrieztām acu spraugām, vēl viņam bija vairogs, zobens un milzīgs pīķis; zirgs ari bija
bruņots, pār pieri tam slējās ass tērauda rags, un lielisks vatētai segai līdzīgs zaļi sarkana zīda pārklājs sniedzās gandrīz līdz zemei.
— Esi gatavs, cēlo bruņiniek? — jautāja šis zellis.
— Gatavs? Kam gatavs?
— Krustot zobiņus par lēņiem, dāmu vai par …