Kamelota

… Kamelota … — es klu­sībā atkārtoju. — Neliekas gan, ka

būtu dzirdējis. Droši vien trakonama nosaukums.

Tā bija maiga, rāma vasaras ainava, skaista kā sapnis un tuksnesīga kā svētdiena. Gaiss bija pilns puķu smar­žas, kukaiņu sanoņas un putnu vīterošanas, bet nekur neredzēja kādu ejam vai braucam, nekur nekas nenotika, nebija ne dzīvības zīmes. Mūsu ceļš bija līkumota taka ar iemītām pakavu pēdām, tikai vietumis zālē gar takas malām varēja samanīt riteņu sliedes — riteņu stīpas, likās, bija apmēram plaukstas platumā.

Tad uz takas parādījās mazs meitēns, ap gadiem desmit, ar zeltainām cirtām, kas pludot pludoja pār pleciem. Galvā viņai bija sarkanu magoņu vainadziņš. Un patiesi — visjaukākā rota, kādu man gadījies redzēt. Domās nogri­musi, viņa laiski nāca mums pretim pa taku, miers sta­roja viņas nevainīgajā sejiņā. Cirkavīrs nepievērsa meite­nei ne mazāko uzmanību, liekas, pat nemaz nepaskatījās.

Ari meiteni ne drusciņas nepārsteidza mana ceļa biedra fantastiskais ietērps, it kā viņa tādas bruņas redzētu katru mīļu dienu. Viņa gāja garām mums vienaldzīgi, kā divām govīm, bet tad viņa nejauši pamanīja mani un — vai dieniņ! Meitenes rokas pasviedās gaisā, žoklis atkārās, acis pārbīlī iepletās — viņa bija sastingusi ziņkārē un šausmās.