Meitene blenza uz mums, kā zemē iemieta, ka­mēr mēs nogriezāmies aiz meža stūra, un viņa pazuda manam skatienam. Ka viņu tā pārsteidzu es, nevis tas otrais, bija pāri manai saprašanai. Un tas, ka par apbrīnas cienīgu viņa uzskatīja manu ārieni, pilnīgi ignorējot savu gleznainumu, arī likās pēc gluži neizskaidrojamas augst­sirdības — bērni nav tik augstsirdīgi. Te bija par ko pa­lauzīt galvu. Es gāju savu ceļu kā sapnī.

Tuvojoties pilsētai, sāka manīt dzīvības zīmes. Ik pa gabaliņam mēs pagājām garām kādai pussakritušai būdai ar salmu jumtu, kam apkārt zaļoja mazi lauciņi un diez­gan nekopti dārzi. Satikām arī cilvēkus, muskuļainus vīrus ar gariem, asiem, nesukātiem matiem, kas karājās pāri sejām kā zvēru krēpes. Gan vīri, gan arī sievas valkāja vienādus rupjus pakulu kreklus, kas sniedzās pāri ceļga­liem, kājās bija kaut kas sandalēm līdzīgs un dažiem ap kaklu tērauda stīpa. Mazākie puišeļi un skuķi staigāja pavisam pliki, bet par to neviens nelikās zinis. Visi šie cilvēki blenza uz mani, runāja par mani, skrēja būdās un sauca laukā savus piederīgos paskatīties uz mani, bet ne­maz neievēroja manu ceļa biedru, ja neskaita pazemīgus sveicienus, kas netika atņemti.

Pilsētā pāri būdeļu un salmu jumtu mudžeklim slējās viens otrs akmens