nams, pamatīgs, bet bez logiem, nebru- ģētās ieliņas pinās līkumu līkumiem, par troksni un kustību gādāja suņu un pliku bērneļu bari, kas delverējās saulē; omulīgi klaiņāja un rakņājās cūkas, viena no viņām gulēja smirdīgā dūkstī pašas galvenās ielas vidū un zīdīja savus pēcnākamos. Pēkšņi tālumā iedārdējās kareivīga mūzika, tā nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz mums pretim spoži iznira augstmaņu kavalkāde: šūpojās spalvu pušķi pār bruņu cepurēm, dzirkstīja tērauds, plīvoja karogi, mirguļoja zeltā šūti kamzoļi, zirgu pārsegas un šķēpu uzgaļi; cauri dubļiem, cūku, pliko bērneļu un plosīgo suņu bariem, garām noplukušajām būdelēm aizvijās visa šī greznība un līdzi tās vilnim arī mēs. Līdzi no vienas līkumainas ieliņas otrā — pret kalnu, pret kalnu un atkal pret kalnu, kamēr beidzot sasniedzām visiem vējiem atklāto augstieni, kurā slējās milzu pils. Pils un kavalkāde apmainījās tauru pūtieniem un pārrunām no vaļņiem, pa kuriem šurp un turp staigāja vīri ar āvām un smailām bruņu cepurēm galvā, bet pāri viņiem plandījās karogi ar primitīviem pūķu atveidiem; tad atvērās lielie vārti, nolaidās tilts, kavalkāde ienira zem drūmajām velvēm — un mēs, tai sekodami, drīz nonācām plašā, bruģētā pagalmā, kam apkārt no visām pusēm zilajās debesīs slējās torņi un vaļņu zobi. Sākās nokāpšana no zirgiem, ceremoniāla apsveicināšanās, liela šurpu turpu skraidīšana, žilbīga raibu drānu mudžēšana, satraukums, troksnis un priecīgs juceklis.