Pie pirmās izdevības es slepus palavījos nostāk, saņēmu aiz pleca kādu vienkārša izskata sirmgalvi un pieglaimīgā čukstā viņu uzrunāju:

—   Esiet tik laipns, mīļais draugs, un sakiet — vai jūs te ārstējaties jeb vai esat atnācis kādu apraudzīt?

Viņš stulbi uz mani paskatījās un teica:

—   Lai svētīta tava atnākšana, gaišo ser, man domāt,..

—   Paldies, — es sacīju, — cik noprotu, jūs esat pa­cients.

Galvu lauzīdams, es virzījos tālāk un raudzījos pēc kaut jel kāda nejauša garāmskrējēja, kas būtu pie pilnas sa­prašanas un dotu man daudzmaz skaidrības. Pēkšņi man likās, ka esmu tādu ieraudzījis, tāpēc es pavilku viņu sā­nis un iečukstēju ausī:

—   Kur te varētu satikt uzraugu — uz pāris vārdiem, tikai uz pāris vārdiem.

—   Lūgtum, atlaid!

—   No kā?

—   Nepaģērē, ka es aizkavēts taptu!

Un viņš piebilda, ka esot pavāra palīgs un nevarot stā­vēt un pļāpāt, kaut gan vēlāk viņš to mīļuprāt darītu,, jo beidzoties vai nost aiz ziņkārības, kur es esot dabūjis savas drēbes. Prom skriedams, viņš parādīja ar roku un izmeta, ka tur, lūk, esot viens dīkdienis, kā radīts manai vajadzībai, bez tam liekas, tieši mani viņš arī meklējot.