Tas bija slaids, graciozs zēns šaurās, vēža sarkanās biksēs, kas darīja viņu līdzīgu divzarainam burkānam, tērpa augšdaļa sastāvēja no zila zīda, smalkām mežģīnēm un kruzuļiem, mati krita garās, dzeltenās cirtās, sarkanā atlasa cepurīte ar spalvu aušīgi uz vienas auss. Pēc skata viņš likās labsirdīgs, pēc gaitas — visai apmierināts ar sevi. Viņš bija skaists kā bilde, liec vai tūlīt rāmī. Viņš tuvojās, uzlūkodams mani smaidīgā, bezkaunīgā ziņkārē, sacīja, ka nācis man pakaļ, un paskaidroja, ka esot pāžs.
— Nezinu, kas ir pāžs, — es atcirtu. — Tu nejauc ar māžu?
Rupji, protams, bet es biju nikns. Tomēr viņš neizskatījās aizskarts — liekas, nesaprata, ka ir nolamāts. Viņš tūlīt sāka pļāpāt un smieties laimīgā bērna bezrūpībā un, kamēr gājām, jau bija kļuvis man par vecu draugu, viņš bēra jautājumus par mani un manu apģērbu, bet nedeva man laiku atbildēt — tikai čaloja un čaloja, it kā neko nebūtu jautājis un nekādu atbildi negaidītu, līdz beidzot nejauši izmeta, ka esot dzimis 513. gada sākumā.
Auksti drebuļi man pārskrēja, to dzirdot! Es apstājos un vārgā balsī jautāju:
— Liekas, es tevi nesaklausīju gluži pareizi. Atkārto, lūdzu, — un labi lēni! Kādā gadā, tu teici?