— 513.
— 513.! Tik vecs tu neizskaties. Paklau, manu zēn, esmu te svešinieks, viens, bez draugiem," esi godīgs un patiesīgs pret mani. Tu esi pie pilna prāta?
Viņš teica, ka esot gan.
— Un visi šie pārējie cilvēki arī ir pie pilna prāta?
Viņš teica, ka esot.
— Sis tātad nav trakonams? Es domāju vietu, kur ārstē ārprātīgos.
Viņš teica, ka neesot.
— Tādā gadījumā, — es sacīju, — vai nu es pats esmu traks, vai noticis kaut kas drausmīgs. Tad saki man, lūdzams, tīru taisnību — kur es atrodos?
— KARAĻA ARTURA GALMĀ.
Es nogaidīju kadu minūti, kamēr šī doma aukstos šermuļos aizlīda līdz manai saprašanai, tad jautāju:
— Un kāds, pēc tavām domām, tagad ir gads?
— 528. Deviņpadsmitais jūnijs.
Mana sirds aizslāpa sērās, un es nomurmināju: — Nekad vairs es neredzēšu savus draugus, nekad un nemūžam. Viņi nebūs vel nākuši pasaulē vairak kā trīspadsmit gadu simteņus.
Es jutu, ka nezin kāpēc ticu zēnam. Kaut kas lika viņam ticēt — sirds jau nojauta patiesību, ko prāts vēl noliedza. Pat vairāk —prāts brēkšus brēca pret to. Es nezināju, kā to nomierināt, jo cilvēku liecības nederēja, — mans prāts teiktu, ka viņi ir jukuši, un noraidītu viņu liecības. Pēkšņi es atradu izeju, man vienkārši palaimējās. Es zināju, ka vienīgais pilnais saules aptumsums sestajā gadsimtā noticis 21.