jūnijā, A. D. 528. pēc vecā stila^ un sācies trīs minūtes pēc divpadsmitiem. Tāpat es zināju, ka nekāds pilns saules aptumsums nav paredzams tajā gadā, ko es turēju par savu pašreizējo, — t. i., 1879. Tātad, ja vien es spētu pārciest nepacietību un ziņkārību, kas plosīja manu sirdi, vēl četrdesmit astoņas stundas, es uzzinātu pavisam noteikti, vai zēns runājis patiesību vai ne.

Tāpēc, būdams praktisks konektikutietis, es izmetu šīs domas no galvas, līdz pienāks zināmā diena un stunda, lai tad visu savu uzmanību pievērstu pašreizējam momen­tam, būtu modrs un gatavs izsist no tā visu labumu, kāds vien iespējams. Vienā laikā vienu lietu — tāda ir mana devīze —, un tad to lietu izspēlēt pēc labākās saprašanas, pat ja rokā tikai pāris divnieku un kalpiņš. Jautājumu es apsvēru divējādi: ja vēl arvien ir deviņpadsmitais gad­simts, es atrodos starp ārprātīgajiem un laukā tikt nevaru, tad ļoti drīz es šo iestādījumu vadīšu pēc sava prāta vai vismaz zināšu, uz kā tas balstās; bet, ja, no otras puses, patiešām ir sestais gadsimts, jo labāk man — ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es valdīšu pār visu šo zemi, pārspē­dams zināšanās karalistes visizglītotākos cilvēkus par vairāk nekā trīspadsmit gadsimtiem. Nebiju radis velti vilcināties, kad lēmums jau pieņemts un atliek vienīgi rīkoties, tāpēc sacīju pāžam: