— Un tagad, Klarens, manu zēn, — ja tāds netīšām bija tavs vārds, — vai tev nelabpatiktos mani mazliet apgaismot? Kā sauc to ērmu, kas atstiepa mani šurp?
— Mans kungs un tavējais? Tas ir krietnais bruņinieks un dižais lords sers Kejs Senešāls, mūsu karaļa un pavēlnieka pienabrālis.
— Lieliski, pastāsti man par viņu, ko vien vari.
Zēna stāsts bija garš, bet tieši uz mani viņa stāstā attiecās tas, ka es esot sera Keja gūsteknis, mani metīšot cietumā un tur man būšot jāsēž pie maizes un ūdens.
kamēr draugi mani neizpirkšot, ja es līdz tam nebūšot tur sapuvis. Vislielākās izredzes man bija tieši uz sapūšanu, bet par to es nolēmu galvu nelauzīt, lai velti netērētu dārgo laiku. Tālāk pāžs sacīja, ka pusdienas pils lielajā zālē nu būšot galā un, tiklīdz sākšoties saviesīga dzīve ar pamatīgu dzeršanu, sers Kejs likšot mani rādīt karalim Arturam un viņa slavenajiem Apaļā Galda bruņiniekiem un lielīšoties, cik varonīgi mani sagūstījis; viņš varbūt mazliet pārspīlēšot, bet man neklājoties iebilst, tas varētu man kaitēt, un, kad es būšot izrādīts, tad — aidā! — uz cietumu, bet viņš, Klarenss, gan izmanīšoties dažu labu reizi mani tur apraudzīt, sniegt palīdzīgu roku un aizgādāt kādu ziņu maniem draugiem.
Ziņu maniem draugiem! Man atlika vienīgi no sirds pateikties, jo tad jau arī parādījās sulainis un teica, ka mani saucot: Klarenss pavadīja mani uz lielo zāli, noveda maliņā un apsēdās man blakus uz sola.