Jā, manām acīm pavērās patiesi neparasta un interesanta aina. Telpa bija milzīga un pati par sevi diezgan kaila — tomēr visa vienos kliedzošos kontrastos. Zāle ļoti, ļoti augsta — tik augsta, ka griestu sijās un velvju izliekumos iekārtie karogi grima pabiezā krēslā; katrā zāles galā augsta galerija ar akmens margām, vienā sēdēja muzikanti, otrā sievietes tik spilgtos tērpos, ka acis apžilba. Grīda, izlikta no melnu un baltu akmens plākšņu kvadrātiem, bija veca, laika un soļu izgrauzta, un prasīt prasījās pēc remonta. Rotājumu, ko varētu par tādiem saukt, vispār nebija, pie sienām karājās vienīgi daži milzu gobelēni, kurus te, jādomā, uzskatīja par mākslas darbiem, tie bija kauju skati ar zirgiem, kādus bērni griež no papīra vai cep no piparkūku mīklas, un ar jātniekiem bruņu tērpos, bruņu plāksnītes bija apzīmētas apaļiem caurumiem — jātnieku ietērpi izskatījās tā, it kā būtu izspiesti ar cepumu veltnīti. Kamīns pietiekami liels, lai tur varētu apmesties uz dzīvi, tā plašie sāni un grieztā karnīze ar akmens pīlāriem atgādināja katedrāles vārtus. Gar sienām stāvēja karakalpi krūšu bruņās, smailās tērauda cepurēs un āvām rokā, citu ieroču viņiem nebija — vīri stāvēja nekustīgi kā statujas un pēc statujām arī izskatījās.
Sī krustotām ailēm jumtā laukuma vidū stāvēja ozolkoka galds, ko dēvēja par Apaļo Galdu.