Vairākums jau dzēra no milzīgiem vēršu ragiem, viens otrs vēl košļāja maizi vai apskrubināja kaulus. Uz katru vīru te bija ari caurmērā divi suņi, tie sēdēja pastieptiem purniem, kamēr kāds svieda apgrauztu kaulu, tad viņi metās uz priekšu pulkos un divīzijās, sākās kautiņš, zāli pārplūdināja plosīgs galvu, plecu un zibošu astu haoss, kaucienu un rējienu vētra uz kādu laiku aizmēza visas sarunas, bet to neviens neņēma ļaunā, suņu cīniņš šā vai tā bija interesantāks, vīrieši lēca kājās, lai labāk redzētu un slēgtu derības, arī dāmas un muzikanti liecās pār ba- lustrādēm skatīties, suņu traci ik pa brīdim uzmudināja sajūsmas kliedzieni. Beidzot uzvarējušais suns omulīgi izstiepās uz grīdas ar kaulu ķepās un, vēl arvien rūkdams, grauza to un piešķieda grīdu ar taukiem, kā to jau bija darījuši pussimts citu pirms viņa, bet galms atgriezās pie pārtrauktajām sarunām un izpriecām.
Jāatzīst, ka šo cilvēku runas un uzvedība bija pieklājīgas un smalkas, es pamanīju arī, ka viņi ir uzmanīgi un nopietni klausītāji, lai ko kurais nestāstītu, — protams, tikai suņu kautiņu starplaikos.