Un vientiesīgi arī — visi šie vīri bija nevainīgi kā bērni, aizkustinošā naivumā viņi klāja vaļā visneiedomājamākos melus, tikpat laipnā ga­tavībā uzklausīja citu melus arī un ticēja tiem. Grūti bija iedomāties, ka viņi spējīgi uz kaut ko nežēlīgu vai draus­mīgu, — tomēr viņi uzklausīja stāstus par asinīm un cie­šanām ar tik vientiesīgu labpatiku, ka pat es gandrīz vairs nespēju šausmināties.

Izrādījās, es nebiju vienīgais gūsteknis. Bijām kādi div­desmit vai vairāk. Nabaga velni, daudzi no viņiem bija sakropļoti, sadauzīti tā, ka šausmas skatīties, viņu mati, sejas un drānas bija nokaltušas ar asinīm. Viņi cieta sma­gas fiziskas sāpes un, protams, badu, un slāpes, un nogu­rumu, un nevienam nebija nācis prātā kaut vai apmazgat un pārsiet viņu brūces, tomēr viņi neizdvesa ne nopūtu, ne vaidu, neizrādīja nekādu nemieru vai gribu sūdzēties par savu likteni. Prasīties uzprasījās doma: «Nelieši, tapat viņi savā laikā ir izrīkojušies ar citiem, nu pienākusi viņu kārta, un viņi nebūt negaida labāku apiešanos, tāpēc viņu filozofiskajam mieram nav nekā kopīga ar atziņas, domas un gara spēku, tas ir kustoņu miers; viņi ir balti indiāņi.»

III nodaļa

apaļā galda bruņinieki

Sarunas pie Apaļā Galda bija galvenokārt monologi — vēstījumi par sadursmēm, kurās šie gūstekņi noķerti, bet viņu_ draugi un ieroču biedri apkauti un noplēsti pliki, pievācot viņu zirgus un bruņas.