Cik varēju noprast, šie slepkavīgie uzbrukumi nebija notikuši, lai atriebtu kādu pārestību, nokārtotu vecas ķildas vai izrēķinātos ar ne­jaušā strīdā iegūtu pretinieku, nebūt ne, divkaujas pa­rasti notika starp svešiem cilvēkiem, kas nebija cits citam ne priekšā stādīti un kam nekādi savstarpēji rēķini nebija kartojami. It bieži man gadījies redzēt, kā nejauši satiekas pavisam sveši puikas, iebrēcas: «Tu man norausies!» — un sāk uz vietas kauties, taču līdz šim biju pārliecināts, ka tāda rīcība raksturīga tikai bērniem, ka tā ir īpaša bērnī­bas pazīme; nu man bija jāpieredz, kā šie lielie lamzaki plātās un dižojas ar līdzīgu izrīkošanos, būdami pilnīgi pieauguši un pat veci. Tomēr bija arī kaut kas bezgala aizkustinošs un jauks lielajos, vientiesīgajos radījumos. Smadzeņu pa visu šo milzīgo bērnistabu kopā nebūtu ne tik, lai uzspraustu uz makšķeres āķa, bet, ja padomā, tur nebija ko brīnīties, jo drīz vien kļuva skaidrs, ka šādā sabiedrībā smadzenes nemaz nav vajadzīgas, tās te būtu tikai par traucēkli, jauktu tīkamo harmoniju vai pat pada­rītu šo sabiedrību pilnīgi neiespējamu.

Gandrīz vai katra seja valdzināja ar atklātas vīrišķības skaistumu, un daudzās atspoguļojās tāds cēlums un sir­snība, ka sīkajai kritikas balsij vajadzēja nokaunēties un apklust.