Visdižciltīgākā vēlība un skaidrība staroja par seru Galahadu sauktā bruņinieka sejā un karaļa sejā tā­pat, cildenas diženības pilns bija sera Lanselota — Ezera bruņinieka staltais stāvs un cēlā iznesība.

Pēkšņi kāds starpgadījums piesaistīja vispārēju uzma­nību seram Lanselotam. Sekojot ceremonijmeistara zīmei, seši vai astoņi gūstekņi piecēlās, iznāca zāles vidū, krita ceļos, pastiepa rokas pret dāmu galeriju un lūdza visžē­līgu atļauju runāt ar karalieni. Dāma, kas sēdēja šī sie­višķīgā daiļuma un greznības vainaga visredzamākajā vietā, vēlīgi pamāja ar galvu, un gūstekņu runasvīrs no­deva sevi un savus biedrus viņas žēlastībai, lai tas būtu izpirkums, gūsts vai nāve, kā viņas augstībai labpatiktos, to viņi darot, kā runasvīrs teica, klausīdami seram Kejam Senešālam, kura gūstekņi viņi esot, pēc sīva cīniņa sera Keja spēcīgās rokas un varenības pārspēti.

Pārsteigums un izbrīns lidinājās no vaiga uz vaigu visā zāles garumā; karalienes gandarītais smaids izdzisa, sera Keja vārdam noskanot, viņa likās vīlusies, un pāžs ne­izmērojamā ņirdzīgumā iečukstējās pie manas auss:

— Sers Kejs — tik tiešām! Sasper mani pūce, ja viņš tas bijis! Jebšu visa pasaule divi tūkstoši gadu melus uz meliem krautu, ir tad nenieka neiespētu pret to, ko šis vienā piesēdienā samelos!