Visu acis bargā jautājumā pievērsās seram Kejam. Bet viņš aptvēra situāciju. Viņš piecēlās, diženi pacēla roku — un izspēlēja savu trumpi. Viņš teicās izstāstīt visu, kā tiešām bijis, godīgi turēdamies pie faktiem, no savas puses notikumus nekādi nekomentēdams; «un tad», sacīja viņš, «ja slava un gods pelnīti liktos, jūs dosit tos vīram, kura rokai līdzi netop neviena, kas jele kad cēlusi priekštura- mas bruņas vai atvēzusi zobiņu kristīgā cīniņā, — vīram, kas sēž starp mums», un viņš norādīja uz seru Lanselotu. Varens pagrieziens — visiem mutes vaļā! Tad viņš turpināja savu stāstu un pavēstīja, kā sers Lanselots, piedzīvojumus meklēdams, it drīz paspējis ar vienu zobena vēzienu nokaut septiņus milžus un atlaist brīvībā četrdesmit divas gūstā turētas jumpravas, devies atkal meklēt tālākus piedzīvojumus, uzgājis viņu (seru Keju) sitamies izmisīgā kautiņā ar deviņiem svešzemju bruņiniekiem, tūdaļ pārņēmis kautiņu viens pats un pieveicis tos deviņus, bet naktī sers Lanselots klusām piecēlies, aplicis sera Keja bruņas, paņēmis viņa zirgu un aizjājis tālās zemēs, kur uzvarējis sešdesmit bruņinieku vienā negantā kaujā, vēl trīsdesmit četrus otrā, un visiem šiem, kā arī iepriekšējiem deviņiem licis zvērēt, ka uz Vasaras svētkiem viņi ieradīsies karaļa Artura galmā un nodosies karalienes Džinevras žēlastībai kā sera Keja rokas pieveikti gūstekņi, un ka patlaban te esot pusducis, bet pārējie ieradīšoties tik drīz, cik vien smago ievainojumu dēļ viņiem iespējams.