Aizkustinoši bija vērot, kā nu karaliene sarka un smaidīja, cik sakaunējusies un laimīga izskatījās, paslepus mezdama uz seru Lanselotu tādus skatienus, ka Arkanzasā viņš par to noteikti būtu dabūjis lodi ribās.
Visi nu slavināja sera Lanselota drosmi un augstsirdību, bet es savukārt nespēju vien nobrīnīties, kā viens vienīgs vīrs spējis pieveikt un sagūstīt pulkiem pieredzējušu cīnītāju. Ieminējos par to Klarensam, bet šis ņirdzīgais vējagrābslis tikai noteica:
— Būtu sers Kejs vēl kādu maisu skāba vīna rīklē salējis, to vīru divtik rādītos.
Ar sirdssāpēm es nolūkojos zēnā un, tā lūkodamies, ieraudzīju, ka viņa sejai pārslīd dziļas bezcerības ēna. Sekodams viņa skatienam, es ieraudzīju, ka pār galdu ļodzīgās kājās uzslienas visai vecs melnā, platā mantijā tērpts vīrs ar sirmu bārdu; viņa galva nespēkā drebēja un ūdeņainās, klīstošās acis pārslīdēja apkārtsēdētājiem. Tā pati sāpju izteiksme, kas parādījās pāža sejā, nu vīdēja citu sejās arī — ar tādu skatienu pieņem mokas mēmā radība, kam atliek vienīgi paciest un nekurnēt.