— Ak vai, jau atkal, — zēns nopūtās, — šo apnikušo stāstu viņš mums vieniem un tiem pašiem vārdiem tūkstoškārtīgi stāstījis un stāstīs līdz savai mirstamai stundai ik reizes, kad vēders piestūķēts' un muldamās dzirnavas pēc griešanās prasās. Dievs kungs, kālab es nenomiru, lai šī diena man secen paietu!
— Kas viņš tāds ir?
— Merlins, dižais melkulis un burvis, sasper viņu jods par to nāves miegu, ko viņš ar savu vienīgo stāstu uzdzen! Tak visi te no viņa bīstas, jo, raugi, viņam vajag tikai pasvilpt, lai izsauktu zibeņus un pērkonus vai visus velnus no pašiem elles dziļumiem, citādi viņam to stāstu jau sen būtu ar visām zarnām no rīkles izšķetinājuši, lai vienreiz ir miers. Un stāsta viņš allaž itin kā par kādu trešo, izrādīdamies par kaunīgu sevi pacildināt, — lāsts pār viņa galvu, un elle lai viņu aprij! Krietnais draugs, esi tik labs un modini mani uz vakara lūgšanu!
Zēns nolaida galvu man uz pleca un izlikās aizmiegam. Vecais vīrs sāka savu stāstu, un tūlīt zēns aizmiga pa īstam, aizmiga suņi un galminieki, aizmiga sulaiņi un bruņoto sargu rindas. Vienmuļi tecēja veča balss, un klusi krācieni no visām zāles malām pavadīja to kā dobjš, apslāpēts pūtēju orķestris. Citi bija nolaiduši galvu uz rokām, citi atmetuši atpakaļ un gulēja vaļējām mutēm, no kurām plūda šī neapzinātā mūzika; mušas spindzēja un koda, neviena nesodītas, žurku bari klusi vēlās no neskaitāmām alām, skraidīja pa zāli un jutās kā mājās, viena no viņām kā vāvere tupēja karalim uz galvas, turēdama ķepās siera gabaliņu, grauza to un vientiesīgā necieņā birdināja drupačas karaļa bārdā.