Vecā vīra stāsts skanēja šādi:
«Tūdaļ karalis un Merlins devās ceļā un gāja, kamēr aizgāja pie eremīta, kas bija krietns vīrs un tālu daudzināts zintnieks. Tad nu eremits apskatīja visas viņa brūces un deva viņam krietnas ziedes, un karalis tad dzīvoja tur trīs dienas, iekams viņa brūces bija pieņēmīgi aizdziedētas, ka viņš varēja kāpt zirgā un jāt projām, un viņš devās ceļā. Un, tiekams viņi jāja, Arturs sacīja, man nav zobiņa. Nezūdies, sacīja Merlins, un klausi manam vārdam, nav tālu zobins, kas tev piederēs. Tā viņi jāja, kamēr uzjāja ezeru, kam ūdeņi dzidri un plaši bija, un ezera vidū Arturs ieraudzīja zeltiem austā drānā tērptu elkoņu, kas delnā spožu zobiņu turēja. Rau, sacīja Merlins, tur ir tas zobins, par ko es runāju. Un tūdaļ viņi ieraudzīja jumpravu no ezera kāpjam. Kas tā par jumpravu? Arturs vaicāja. Tā ir Ezera valdniece, sacīja Merlins, un šajā ezerā ir klints, un tajā klintī mājokļi, ka greznāki nav redzēti uz zemes, un šī jumprava nāk uz tevi, pieraugi, ka viņu godīgi, kā klājas, uzrunā, lai viņai labpatiktos to zobiņu dāvāt.