Tūdaļ arī nāca jumprava klāt un sveicināja Arturu un Arturs viņu savukārt. Jumprava, uzrunāja viņu Arturs, kas tā par roku, kas to zobiņu pāri ūdeņiem ceļ? Man gribētos, lai tas mans būtu, jo nav man zobiņa. Ser Karali Artur, sacīja jumprava, tas zobins ir mans, un, ja tu nozvēries dot man, ko prasīšu, zobins būs tavs. Kā dievs augstībā, sacīja Arturs, došu tev, ko prasīsi, lai kas tas būtu. Labi, sacīja jumprava, kāp, rau, tajā laivā un iries pie zobiņa, paņem to pašu un makstis arī, bet solīto es prasīšu, kad būs pienācis laiks. Tad nu sers Arturs un Merlins kāpa no segliem un piesēja savus zirgus pie diviem kokiem, un tad sēdās laivā un irās pie zobiņa, ko roka pār ūdeņiem turēja. Sers Arturs ķērās pie spala un paņēma zobiņu. Un elkons un plauksta nogrima ūdenī, un viņi izkāpa krastā un jāja tālāk. Un ieraudzīja sers Arturs greznu telti. Kālab tur tāda telts? Telts pieder tam pašam bruņiniekam, sacīja Merlins, ar ko tu pirmīt cīnījies, seram Pelinoram, bet viņš ir projām, viņa te nevaid, viņš krustoja zobiņus ar tavu bruņinieku augstdzimušu seru Eglemu, un cirtās viņi vīrs pret vīru, tak galā sers Eglems aizbēga, jo citādi nokauts taptu, un sers Pelinors dzinās viņam pakaļ līdz pašai Karlionai, un mēs vēl sastapsim viņu uz ceļa, kad viņš atpakaļ jās. Labi tavi vārdi, sacīja Arturs, tagad, kur man zobins rokā, es izsaukšu viņu uz cīniņu un atriebšu pēc nopelna.