Valdniek, tev nebūs to darīt, sacīja Merlins, jo bruņinieks no cīniņa un vajāšanas pārguris, un, viņu pievārēdams, tu negūsi slavu, jebšu nav starp jums bruņinieka, kam viegli būtu viņu uzveikt, tālab klausi manu padomu, laid viņu garām, jo nebūs ilgs laiks, kad viņš tev labi pakalpos un viņa dēli savukārt, kad viņa mūžs būs galā. Un tuvu arīdzan diena, kad būsi tu priecīgs viņam savu māsu par sievu atdot. Kad redzēšu viņu jājam, es darīšu tā, kā tu saki, Arturs teica. Tad Arturs uzlūkoja zobiņu — un visai tas viņam patika. Kas tīk tev labāk, sacīja Merlins, pats zobins vai zobiņa maksts? Man labāk tik zobins, sacīja Arturs. Gauža ir tava alošanās, sacīja Merlins, jo, raugi, maksts ir desmit zobiņu vērta, tiekams maksts būs pie tavas jostas, tavas asinis nelīs un smagas brūces tev secen ies, tāpēc allaž lai maksts ir pie tevis. Tā nu viņi jāja uz Karlionu un sastapa ceļā seru Pelinoru, bet Merlins ar savu burvību Arturu sera Pe- linora acīm neredzamu darīja, un viņi pārmijās, ne vārda nebilduši. Man brīnums, sacīja Arturs, ka bruņinieks mūs neuzrunāja. Valdniek, sacīja Merlins, viņš tevis neredzēja, būtu viņš tevi uzskatījis, jūs nepārmītos tik viegli. Un tā viņi atgriezās Karlionā, karaļa bruņiniekiem par lielām gavilēm. Un, izdzirduši par viņa piedzīvojumiem, visi brī- nojās, kādās briesmās viņu valdnieks tik pārgalvīgi devies. Bet ik vīrs ar drošu prātu un cēlu sirdi sacīja, ka prieks kalpot valdniekam, kas briesmās līdzīgi ar jebkuru nabaga bruņinieku dodas.»