Man šis dīvainais melu stāsts likās ļoti jauks savā vien­tiesībā, bet es jau to biju dzirdējis tikai vienu reizi, un tā ir liela starpība, jo arī citiem stāsts, bez šaubām, patika, kamēr vēl bija svaigs.

Sers Dinadans Asprātis pamodās pirmais un drīz pamo­dināja arī citus ar diezgan zemas kvalitātes joku. Viņš pie­sēja kādam sunim vara kausus pie astes un palaida vaļa; suns baiļu neprātā brāzās apkārt un apkārt zālei, un viņam pakaļ riedams, kaukdams, visu savā ceļā gāzdams un dragādams, ar ellišķīgu troksni metās citu suņu bars, bet šie pieaugušie vīri un sievas par suņu sacelto jucekli smējās tā, ka asaras lija pa vaigiem, daži pat nokrita no krēsliem un sajūsmā vārtījās pa grīdu. Tā, manuprāt, va­rētu-smieties tikai bērni. Sers Dinadans tik ļoti lepojās ar savu varoņdarbu, ka nevarēja nociesties, atkal un atkal līdz apnikumam nestāstīdams, kā viņam šī nemirstīgā ideja ienākusi prātā, un, kā jau tas parasti notiek ar viņa līmeņa humoristiem, viņš smējās vēl tad, kad citiem jau sen vairs smiekli nenāca. Viņš jutās tik pacilāts, ka no­lēma teikt runu — protams, humoristisku. Tik daudz no­drāztu joku uzreiz es, liekas, nekad savā mūžā nebiju dzirdējis. Viņš bija šķebīgāks par nēģeru dziesmiņu izpil­dītājiem, šķebīgāks par klaunu cirka arēnā.