Dīvaini un skumji bija sēdēt šeit trīspadsmit gadu simteņus pirms savas dzimšanas un klausīties tos pašus nožēlojamos, pliekanos, tārpu izēstos jokus, no kuriem man jau puikas gados piemetās vēdergraizes. Man pat sāka likties, ka jauni joki pasaulē vispār nekad nav pastāvējuši. Visi smējās par šīm senajām pliekanībām — bet cilvēki par tām vienmēr smējušies, to es pamanīju jau tad, pēc ilgiem gadu simteņiem. Protams, nesmējās vienīgi īstais zobgalis — es te domāju zēnu. Nē, viņš ņirgājās, un šajā galmā nebija nekā, par ko viņš neņirgātos. Viņš sacīja, ka sera Dinadana joki esot krietni iepuvuši, ja neskaita tos, kas paspējuši pārakmeņoties. Es sacīju, ka to viņš pareizi atzīmējis, jo vienīgi ģeoloģiskos periodos varētu izteikt daudzu šo joku majestātisko vecumu. Sī mana jaunā ideja savukārt arī krita uz akmeņiem — ģeoloģija vēl nebija izgudrota un zēnam attiecīgi sveša. Tomēr es ierakstīju to piezīmju grāmatiņā, lai savā laikā, ja paliktu dzīvs, bagātinātu ar to sabiedrisko apziņu. Nebija taču jēgas izsviest labu preci tikai tāpēc, ka tirgū pēc tās vēl nav pieprasījuma.
Nu cēlās sers Kejs un laida vaļā savas melu dzirnavas, kurām par dzinējspēku kalpoju es. Pienāca mana karta kļūt nopietnam, un es kļuvu.