Sers Kejs stāstīja, kā viņš sadūries ar mani tālā barbaru zemē, kur visi valkājot tik­pat dīvainus tērpus kā es, tērpus, kas austi no burvju pa­vedieniem, un cilvēka roka to nēsātājus nespējot ievainot. Taču viņš iznīcinājis burvja varu ar lūgšanu, trīs stundu ilgā cīniņā nokāvis trīspadsmit manus bruņiniekus un sa­ņēmis mani gūstā, nelaupīdams man dzīvību, lai tik ērmīgu radījumu kā mani novestu pilī, par brīnumu un iepriecinā­jumu karalim un viņā galmam. Viņš runāja par mani visu laiku, laipni dēvēdams mani gan par «drausmīgo milzi», gan «briesmoni padebešu augstumā», gan «ilkņus un nagus atiezušo cilvēkēdāju», un visi no sirds uzklausīja šīs bēr­nišķīgās blēņas, pat nepasmaidot un ne uz brīdi nepama­not, cik ļoti mana āriene atšķiras no varenā apraksta. Viņš stāstīja, ka, mēģinādams no viņa izbēgt, es ar vienu lē­cienu esot uzlēcis divsimt olekšu augsta koka galotnē, bet viņš notriecis mani ar akmeni krietnas govs lielumā, kas man salauzis vai visus kaulus, un tad nozvērinājis mani stāties karaļa Artura galma priekšā, lai tas mani tiesā. Viņš beidza, ieteikdams sodīt mani ar nāvi 21. datuma dienasvidū, un tas viņu aizkustināja tik maz, ka viņš pat nožāvājās, pirms minēja nāves soda laiku.

Toties mani viņš iedzina melnā izmisumā, biju tā satri­cināts, ka gandrīz nespēju sekot tālākajam disputam, kā mani labāk nogalināt, daži pat šaubījās, vai tas mana burvju apģērba dēļ maz esot iespējams.