Un man taču bija mugurā visparastākais uzvalks, pirkts gatavu apģērbu bodītē par piecpadsmit dolāriem. Bet man vēl pietika garīga līdzsvara, lai pamanītu kādu zīmīgu detaļu, un proti: vairums izteicienu, ar kuriem lietišķi apmainījās šī kuplā zemes visaugstāko dāmu un kungu sanāksme, liktu nosarkt pat komančam. Nesmalkjīītība ir pārāk maigs apzīmējums, lai radītu priekšstatu par viņu runas veidu. Protams, es biju lasījis «Tomu Džonsu», «Roderiku Rendomu» un citas līdzīgas grāmatas, tāpēc zināju, ka Anglijas dižciltīgākās lēdijas un džentlmeņi ne savā valodā, nedz ar to saistītajos tikumos un uzvedībā nebija kļuvuši neko tīrāki vēl pagājušajā gadsimtā, pareizāk sakot, līdz pat mūsu — deviņpadsmitajam gadsimtam, kurā tad faktiski arī parādījās paši agrīnākie īstas lēdijas un īsta džentlmeņa paraugi Anglijas vēsturē vai varbūt Eiropas vēsturē vispār. Iedomāsimies, ka sers Valters Skots nebūtu sacerējis savu varoņu dialogus, bet ļāvis viņiem runāt pašiem. Mēs dzirdētu no Rebekas un Aivenho, un no maigās lēdijas Ro- venas tādus izteicienus, kas mūsu laikos liktu nosarkt pēdīgajam saulesbrālim. Tomēr neapzināta rupjiba nav rupjība. Karaļa Artura padotie neapzinājās, ka viņi ir nepieklājīgi, un man pietika prāta viņiem to neaizrādīt.
Galmu tā uztrauca mans burvju tērps, ka visi jutās no sirds atviegloti, kad vecais Merlins beidzot glāba viņus no galvas lauzīšanas ar saprātīgu padomu.