Merlins ap> vaicājās, kā jel šiem savā aplamībā neienācis prātā mani izģērbt. Pusminūtē es jau biju pliks kā krāsns kruķis. Un — ak vai, ak vai! — biju ari vienīgais, kas jutās ne­ērti. Klātesošie apsprieda manus fiziskos dotumus tik vien­aldzīgi, it kā viņu priekšā būtu kāpostgalva. Karaliene Džinevra izrādīja tikpat naivu ziņkāri kā citi un teica, ka viņa nekad neesot redzējusi tādas kājas kā man. Vienīgais kompliments, ko es saņēmu, — ja tas vispār bija kom­pliments.

Beidzot mani aizrāva uz vienu pusi, bet manas bīstamās drānas uz otru. Mani iegrūda tumšā un šaurā pazemes cietuma cellē ar kaut kādām trūcīgām ēdienu atliekām vakariņu tiesai, vīšķi sapelējušu salmu atdusai un nebei­dzamiem žurku bariem saviesīgai laika kavēšanai.

v NODAĻA iedvesma

Es biju tik ļoti noguris, ka pat bailes nespēja ilgi no­turēt mani nomodā.

Kad es beidzot pamodos, liekas, biju nogulējis krietnu laiku. Mana pirmā doma bija: «Kas par brīnumainu sapni! Labi, ka pamodos īstā brīdī, pirms vēl mani sāka slīcināt, kārt vai dedzināt uz sārta … Jānosnaužas līdz svilpei, tad iešu uz fabriku un izrēķināšos ar Herkulesu.»

Bet jau tajā pašā mirklī iečerkstējās rūsainas ķēdes un aizbīdņi, acīs man iesitās gaisma — un manā priekšā stā­vēja šis taurenītis Klarenss! Es noelsos vien aiz pārstei­guma, gandrīz vai paliku bez elpas.



35 из 457