— Ko! — es iesaucos. — Tu vēl esi tepat? Tava vieta ir sapnī, bet sapnis jau galā. Zūdi!
Bet viņš tikai aušīgi iesmējās, viņu mana bezizeja lieliski uzjautrināja.
— Lai notiek, — es rezignēti sacīju, — sapnis var turpināties. Man nekur nav jāsteidzas.
— Lūgtum, kāds sapnis?
— Kāds sapnis? Ka esmu nokļuvis Artura pilī, kaut gan tāda karaļa nekad nav bijis, un ka es runāju ar tevi, kaut gan tu esi tikai sapņa rēgs.
— Ko tu neteiksi! Arīg tas ir sapnis, ka tevi rīt sadedzinās? Ha, ha, atbildi nu!
Tas bija trāpīgs cirtiens — līdz kaulam. Es sāku saprast, ka mans stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns, vienalga, sapnī vai īstenībā, jo no paša pieredzes zināju, cik dzīvi var būt sapņi un ka sadedzināšana, kaut vai sapnī, nav nekāds joks, un man jācenšas no tās izvairīties visiem līdzekļiem, tīriem vai netīriem. Tāpēc es lūdzoši ierunājos:
— Klarens, mīļo zēn, mans vienīgais draugs, — tu taču esi man draugs, vai ne? Neatstāj mani nelaimē! Palīdzi man izdomāt, kā lai izbēgu no šīs vietas!
— Saki nu vienam cilvēkam! Izbēgt? Kad visi gaiteņi bruņotu karakalpu pilni.
— Protams, protams! Bet cik viņu ir, Klarens? Ceru, ka ne pārāk daudz?
— Divi desmiti. Par bēgšanu velti domāt. — Brīdi paklusējis, viņš vilcinādamies piebilda: — Vēl citi šķēršļi — un smagāki — tavā ceļā likti.