— Citi? Un kādi tie būtu?
— Kungs, zināms tapis, ka … ai nē, es neuzdrīkstos, neuzdrīkstos!
— Kas tapis, nabaga zēn, kas noticis? Kāpēc tu esi tik bāls? Un trīci?
— Tik tiešām — kā tas pār manu galvu kritīs! Es gribu tev pateikt, bet…
— Saņemies, esi vīrs un saki! Es tevi lūdzu.
Viņš svārstījās starp vēlēšanos un bailēm, tad piezagās pie durvīm un palūkojās ārā, ieklausījās un beidzot pienāca uz pirkstgaliem cieši man blakus, pielika muti pie manas auss un aizžņaugtā balsī izčukstēja drausmo vēsti, pats drebēdams nelaimes jausmās, kā cilvēks, kas sper soli nezināmā nākotnē un uzdrīkstas runāt par lietām, kuru pieminēšana vien draud ar nāvi.
— Merlins savā ļaunprātībā burvju tīklu ap tavu celli noaudis, un neatrast šajā karaļvalstī vīra, kas uzdrīkstētos tevi no tīkla valgiem izvilkt! Lai nu dievs stāv man klāt, ka tev to pateicu. Un esi jel labs, esi jel žēlsirdīgs pret nabaga zēnu, kas tev tikai labu grib, jāšu tu mani nodosi, esmu pagalam!
Pirmo reizi pēc ilga laika es varēju atviegloti smieties un iesaucos:
— Merlins noaudis burvju tīklu! Merlins, ko tu neteiksi! Sis lētais kumēdiņu rādītājs, šis vecais buldurīgais ēzelis! Blēņas, tīras, plikas blēņas, vismuļķīgākās blēņas pasaulē. Nē, man patiešām sāk likties, ka no pašām bērnišķīgākām, idiotiskākām, plānprātīgākām māņticībām, kas jel kad … pē, velns viņu rāvis, to Merlinu!