Bet Klarenss jau pusvārdā bija nokritis ceļos un likās vai zaudējam prātu no šausmām.
— Ai, sargājies! Tie ir briesmīgi vārdi! Mūri sabruks pār tavu galvu, ja tā runāsi! Ņem tos vārdus atpakaļ, tiekams nav par vēlu!
Bet nu šī zēna izturēšanās vedināja mani uz labu domu — un es sāku prātot. Ja visi šeit tikpat godīgi un patiesi baidās no Merlina burvju ākstībām kā Klarenss, iad par Merlinu gudrākam vīram, kā, piemēram, man, pietiktu apķērības izmantot viņu lētticību. Es domāju un domāju, līdz sastādīju rīcības plānu. Tad es teicu:
— Celies augšā! Nomierinies un paskaties man acīs! Tu zini, kāpēc es smējos?
— Nē, bet pie mūsu svētas dieva mātes zvērinu — stājies!
— Labi, es tev pateikšu, kāpēc es smējos. Tāpēc, ka pats esmu burvis.
— Tu! — Zēns atsprāga soli atpakaļ un noelsās vien, tas bija nācis pārāk negaidīti, taču viņa seja pauda visdziļāko godbijību. Aha, es nodomāju, tas nozīmē, ka no blēža šajā trakonamā nekādus pierādījumus neprasa, viņam tic uz vārda. Es turpināju:
— Merlinu es pazīstu jau septiņsimt gadu, un viņš …
— Septiņsimt…
— Nepārtrauc mani! Viņš ir miris un augšāmcēlies trīspadsmit reižu un katru reizi devies ceļā ar citu vārdu, dēvēdamies gan par Smitu, gan Džonsu vai Robinsonu, gan Džeksonu, Pītersu, Haskinsu un Merlinu, — ar katru augšāmcelšanos jauns pseidonīms.