Es pazinu viņu Ēģiptē pirms trīssimt gadiem; es pazinu viņu Indijā pirms piecsimt gadiem — viņš ir maisījies man pa kājām ar savu dumjo muldēšanu visur, kur vien es pagriežos, nu man pietiek. Kā burvis viņš nekam neder, labi ja zina dažus vecus trikus, pacelties kaut mazliet pāri viduvējībai viņš nav spējis un nespēs nekad. Viņš var uzstāties tikai provinces kaktos uz vienu vakaru, ne vairāk, bet taču ne uzdoties par lietpratēju un nekādi jau ne īsta burvju mākslinieka klātbūtnē. Un redzi, Klarens, es būšu tavs draugs, esi arī tu manējais. Man vajadzīga tava palīdzība. Es gribu, lai tu pavēsti karalim, ka es ari esmu burvis, nevis kaut kāds nieka pūšļotājs, bet pats Visuvarenais Trak-a- Maks, burvju cilts virsvadonis, un būtu vēlams, lai karalis saprastu, ka es te vienā mierā gatavoju nelaimi, kas neatstās akmeni uz akmens šajā karaļvalsti, ja sera Keja projektu izpildītu un man tiktu nodarīts kaut mazākais ļaunums. Tu aiznesīsi karalim manu ziņu?
Nabaga zēns bija tādā stāvoklī, ka gandrīz nespēja man atbildēt. Sirds sāpēja, skatoties uz šo pārbīlī sabrukušo bērnu. Bet viņš apsolīja man visu un no savas puses prasīja, lai es vēl un vēlreiz apzvēru, ka palikšu viņa draugs un nekad nevērsīšu pret viņu savas burvestības. Tad Klarenss, kā ļimstošs vājinieks pret sienu balstīdamies, izgāja no manas celles.