Un pēkšņi mani pārņēma šausmas par savu vieglprātību. Tiklīdz zēns nomierināsies, viņš sāks brīnīties, kāpēc tik varenam burvim kā man vajadzīga maza puikas palīdzība, lai izkļūtu no cietuma, viņš savilks galus kopā un sapratīs, ka esmu blēdis.
Kādu stundu es kremtos par savu dumjo izgāšanos, brīdi pa brīdim lamādams sevi pēdējiem vārdiem. Tomēr beidzot man pavisam negaidīti ienāca prātā, ka šie dieva lopiņi taču vispār nedomā, ka savilkt galus kopā viņi nemaz nav spējīgi un ka nesaskaņu starp sacīto un acīm redzamo viņi neprot saskatīt. Tātad es varēju būt pavisam mierīgs.
Bet, ja cilvēks šajā pasaulē par kaut ko var būt mierīgs, tad viņš tūlīt sāk meklēt citu iemeslu raizēm. Es aptvēru, ka esmu pielaidis vēl vienu kļūdu: biju sūtījis zēnu pie viņa pavēlnieka ar draudiem, ka es te izmantoju savu cietuma pavaļu, gatavodams nelaimi; tagad šie cilvēki, kas taču atplestām mutēm brīnumu vien gaida, gribēs, lai es viņiem piemēra pēc kaut ko parādu. Vai arī prasīs, lai es nosaucu to iecerēto nelaimi. Jā, es biju atkal pārsteidzies, man vajadzēja laikus par to padomāt. Ko man tagad darīt, ko teikt, lai iegūtu kaut mazliet laika? Atkal es biju ķezā — tik pamatīgi kā vēl nekad… Jā, tur jau skan soļi — viņi nāk. Kaut jel vienu brīdi vēl varētu padomāt … Dievs, rokā ir! Esmu glābts!