Lanselots viņam paka] no visa spēka, un cirta viņam pa kamiesi, un pāršķēla viņu vidū pušu. Tad sers Lanselots gāja namā un tur viņa priekšā stājas trīs duči, ceļos krizdamu, dievu slavēdamu un bruņiniekam par glābiņu pateikdamos, dāmu un jumpravu. Jo, raugi, ser, ■ viņas sacīja, tiklab visas mēs dzīvojam gūstā septiņus gadus un darām
šūdamus zīžu darbus par savu dienišķu maizi, un visas mēs augsta dzimuma, un gods tev un pateikšana, un svētīta lai tā stunda, bruņiniek, kad tu dzimis, jo tu esi darījis visgodājamu darbu, ko vien kāds bruņinieks pasaulē var veikt, un saki, par lūgšanu, kā tev vārds, lai varam to pavēstīt mūsu tuvākiem, kas nāks mūs no cietuma aizvest. Krietnas jumpravas, viņš sacīja, mans vārds ir sers Lanselots.
Ezera bruņinieks. Tā ieicis, viņš šķīrās un novēlēja viņas dievam. Un kāpa zirgā un jāja pa svešām un mežonīgām zemēm, pāri daudziem ūdeņiem un ielejām, bet naktsguļu neatrada. Pēc ilgām maldi- šanām patapa viņš uzjāt krietnu sētu, kur veca namakundze no augstas kārtas mīļu prātu viņam naktsmājas deva un uzņēma laipnīgi gan bruņinieku, gan viņa zirgu. Ap gulētejamu laiku saimniece ierādīja viņam vietu jumtistabā, kas virs vārtiem.