Redzat, man ienāca prātā saules aptumsums, pašā pēdējā mirklī es atcerējos, kā Kolumbs, Kortess vai vēl kāds no viņiem savas dzīvības glābšanai izspēlēja pret mežoņiem saules aptumsumu. Tas bija trumpja dūzis, ko varēju izspēlēt arī es, pat nekrizdams plaģiāta grēkā, jo es taču būšu to izdarījis gandrīz vai tūkstoš gadus pirms viņiem.
Ienāca Klarenss, nomākts un izmisis, un sacīja:
— Es steidzos ar tavu vēsti pie karaļa — mūsu pavēlnieka un tūdaļ priekš viņa vaiga pielaists tapu. Karalis gauži iztrūcinājās un jau grasījās dot pavēli, ka tevi tūdaļ atsvabina, ietērpj greznās drānās un goda kambarus ierāda pēc tavas augstas kārtas, bet tad nāca Merlins un samaitāja visu, jo viņš iestāstīja karalim, ka tu savā ne- samanībā pats nezinot, ko runājot, un tavi draudi tikai plānprātiņa iedomas un tukša lielīšanās esots. Viņi ilgi strīdējās, bet Merlins nievādams teica: «Kālab tad viņš to bargu nelaimi vārdā nesauc? Neba citādi, ka nespēj.» Uz to karalis neattapās atbildēt un tevislab nenieka sacīt nejaudāja, tamdēļ, gauži negribēdams pret tevi jel mazāko necieņu izrādīt, karalis lūdz, lai tu saproti, kā viņam ap sirdi, un cik šī lieta vērā ņemama, un lai tu nosauc šo nelaimi — kādā vīzē un kad tā mūs piemeklēs. Ai, lūgtum, nevilcinies ar atbildi, jo tava vilcināšanās divkārtīgas un trīskārtīgas briesmas pār tavu galvu krāj! Esi jel prātīgs un nosauc to nelaimi!