Es ļāvu klusumam sabiezēt, lai mani vārdi noskanētu jo iespaidīgāk, un tad jautāju:
— Cik ilgi es jau esmu ieslodzīts šajā ūķī?
— Tevi ieslodzīja, kad vakarējā diena uz galu gāja, un tagad ir deviņi no rīta.
— Skat! Esmu gan krietni gulējis. Jau deviņi no rīta. Te ir tumšs, kā acī durams, neko nevar saprast. Tātad šodien ir divdesmitais?
— Jā, divdesmitais.
— Un rīt mani dzīvu sadedzinās?
Zēns nodrebēja.
— Cikos?
— Pašā dienasvidū.
— Nu, tad klausies, kas tev jāpasaka! — Es ieturēju pauzi un veselu minūti drausmā klusumā slējos pār sa- kņupušo zēnu; tad dobjā balsī, no sākuma klusi, bet ik pēc rūpīgi izsvērtas, dramatiskas pauzes draudīgāk un diženāk, līdz mana balss granda kā nenovēršama likteņa pērkoni, pasludināju:
— Ej un saki karalim, ka tajā stundā es sitīšu pasauli ar melnu pusnakts tumsību; es izdzēsīšu sauli, un tā nespīdēs vairs nemūžam, zemes augļi sapūs bez gaismas un siltuma, un pasaules ļaudis mirs bada nāvē visi līdz pēdējam!
Zēnu man vajadzēja iznest no celles uz rokām, viņš bija saļimis šausmās. Es nodevu viņu sargkareivjiem un gāju atpakaļ.
VI NODAĻA aptumsums
Klusumā un tumsā stāvokļa zināšana maz pamazām kļuva pat apzināšanos.